Iepakojuma iepirkumos visdārgākās kļūdas reti gadās kotēšanas vai paraugu ņemšanas laikā. Tie parasti parādās vēlāk,-kad jau notiek ražošana, krājumi jau ir nosūtīti, un visu mainīt kļūst dārgi.
Tas jo īpaši attiecas uz pircējiem, kuri strādā ar pielāgotām ādas kopšanas pudelēm vai pārtikas{0}} plastmasas iepakojumu. Uz papīra viss izskatās pareizi. Materiāls atbilst produktam, pudele iztur sākotnējos testus, un cena atbilst budžetam. Bet, tiklīdz sākas īsta ražošana, sāk parādīties atšķirības starp cerībām un realitāti.
Viena no izplatītākajām problēmām ir tā, ka pircēji iepakojumu vērtē kā statisku produktu, nevis sistēmas sastāvdaļu.
Piemēram, ādas kopšanas iepakojums bieži tiek izvēlēts, pamatojoties uz zīmolu un vizuālo konsekvenci. Tīra-izskata pudele paraugu ņemšanas laikā var izskatīties lieliski. Tomēr, kad tas ir piepildīts ar īstu sastāvu, sāk parādīties tādas problēmas kā sūkņa nekonsekvence, noplūde zem spiediena vai gaisa iedarbības jutīgums. Šīs problēmas nav redzamas piedāvājuma stadijā{4}}tās parādās tikai pēc aizpildīšanas un uzglabāšanas pārbaudes.
Pārtikas iepakošana ir atšķirīga, taču risks ir līdzīgs. Tādi produkti kā medus, sīrups vai piens darbojas atšķirīgi atkarībā no temperatūras un viskozitātes. Tvertne, kas labi darbojas ar ūdeni, var sabojāties, ja to izmanto biezākiem šķidrumiem. Tāpēc pieredzējuši pircēji, kas iegādājas lielapjoma plastmasas medus pudeles vai vairumtirdzniecības plastmasas kļavu sīrupa krūzes, bieži pieprasa reālus pildījuma testus, nevis paļaujas uz tukšiem paraugiem.
Liela{0}}apjoma iepakojums rada vēl vienu sarežģītības pakāpi. Tvertnes, piemēram, vairumtirdzniecības plastmasas piena kannas vai tukšas galonu kannas vairumtirdzniecībā, nav tikai iepakojums-, tās ir daļa no loģistikas sistēmas. Šādā mērogā nelielas dizaina atšķirības var radīt izmērāmu izmaksu ietekmi.
Piemēram, roktura struktūra vai pudeles izliekums var šķist nelielas dizaina detaļas, taču tās ietekmē sakraušanas stabilitāti palešu novietošanas laikā. Ja pudeles transportēšanas laikā nedaudz sasveras, var ievērojami palielināties plīsuma līmenis, īpaši tālsatiksmes{1}}sūtījumos. Tāpēc lielapjoma pārtikas iepakojuma iepirkumos bieži vien prioritāte ir strukturālajai uzticamībai, nevis estētiskajam dizainam.
Siltuma apstrāde ir vēl viena joma, kurā notiek daudzas iepirkuma kļūmes.
Teorētiski karstās{0}}pildīšanas produkti ir vienkārši: uzsildiet šķidrumu, piepildiet pudeli, aizveriet to un atdzesējiet. Patiesībā materiāla uzvedība mainās temperatūras spriedzes ietekmē. Piemēram, PET normālos apstākļos saglabā dzidrumu un izturību, taču var deformēties, ja tiek pakļauts augstām uzpildes temperatūrām bez atbilstošas termiskās apstrādes.
Šeit karstā pildījuma plastmasas pudeļu piegādātāji bieži izceļas,{0}}nevis piedāvājot lētākas cenas, bet gan kontrolējot materiāla sastāvu un pārbaudot stabilitāti dažādos temperatūras diapazonos.
Problēma ir tā, ka daudzi pircēji atklāj nesaderību tikai pēc izmēģinājuma ražošanas, kad deformācija vai saraušanās jau ir ietekmējusi partijas izlaidi.
Mazāki iepakojuma formāti darbojas atšķirīgi, taču tie rada savus riskus. Tādas preces kā 2 unces vairumtirdzniecības skārdenes vai parauga-izmēra konteineri bieži tiek novērtēti par zemu to izmēra dēļ. Tomēr šie formāti bieži tiek izmantoti mārketinga kampaņās, abonēšanas kastēs vai izmēģinājuma izplatīšanas programmās.
Šādos gadījumos nekonsekvence ir vairāk kaitīga nekā liela iepakojuma gadījumā. Ja iepakojuma paraugs atšķiras pēc aizvēršanas hermētiskuma, izskata vai lietojamības, tas tieši ietekmē klientu uztveri par pašu produktu. Daudziem zīmoliem mazie iepakojumi patiesībā ir pirmais īstais kontaktpunkts ar tirgu.
Pieredzējušās iepirkumu komandas galu galā uzzina, ka lielākā daļa iepakojuma problēmu nav materiālas problēmas,{0}}tās ir integrācijas problēmas.
Pudele neizdodas, jo tā ir "zemas kvalitātes" atsevišķi. Tas neizdodas, jo neatbilst:
- aizpildīšanas līnijas uzvedība
- produkta viskozitāte
- uzglabāšanas nosacījumi
- transporta vibrācija
- lietotāju apstrādes modeļi
Tāpēc lēmumi par iepakojumu nobriedušajās piegādes ķēdēs arvien vairāk tiek balstīti uz sistēmas testēšanu, nevis atsevišķu paraugu apstiprināšanu.
Praksē uzticamākie pircēji nav tie, kas izvēlas lētāko vai vizuāli pievilcīgāko iepakojumu. Viņi ir tie, kas simulē reālos-pasaules apstākļus pirms mērogošanas, pat ja tas nozīmē ražošanas aizkavēšanu vai sākotnējās testēšanas izmaksu pieaugumu.
Jo iepakojuma iepirkumos lielākā daļa dārgāko kļūdu ir redzamas tikai pēc tam, kad prece jau ir nonākusi tirgū.